Vērts izlasīt

Padomi, raksti audzināšanas un izglītošanas jautājumos

Trīs motivācijas veidi, kurus izmantot bērnu audzināšanā ir bīstami

Darbs – darbs jeb dāvanu motivācija

Audzinot bērnu, mēs vienmēr izvēlamies vienu vai citu motivācijas veidu. Bet ir svarīgi saprast, ka daži no tiem tiek uzskatīti par nepieņemamiem.

Speciālisti nosauc dažus motivācijas veidus, kuri sākotnēji var šķist efektīvi, bet nākotnē bērnam nodarīs tikai kaitējumu. Bet pastāv arī pareizais motivācijas veids. Lūk, portāls “Letidor” mēģinās tikt skaidrībā ar šo jautājumu, un par pareizo un nepareizo bērna motivēšanu stāsta pedagogs, ģimenes attiecību speciālists Vladimirs Jakuncevs.

Pedagogi uzsver, ka bērnam motivācija nepieciešama, lai pamudinātu viņu darboties, strādāt. Un tieši darbs spēlē milzu lomu audzināšanā. Un ir principiāli svarīgi, kā labā bērns ir gatavs strādāt.
Speciālists nosauc četrus galvenos motivācijas veidus:

  • Darbs – darbs. Bērns ir gatavs kaut ko darīt, ja viņam par to samaksās.
  • Darbs – panākumi. Bērns ir gatavs kaut ko darīt, ja viņu par to paslavēs, bet viņš pats jutīsies kā labs cilvēks.
  • Darbs – verdzība. Bērns ir gatavs izpildīt kaut ko, neapzinoties veicamā darba nozīmi. Piemēram, to veicot, baidoties no soda.
  • Darbs – rūpes. Bērns ir gatavs strādāt kāda cita cilvēka labā.

Mammas un tēti allaž uz kaut ko liek galveno akcentu. Kā uzsver pedagogs, motivācijas tips var daudz ko pavēstīt par vecāku personībām un par to, kādas attiecības viņi ir spējīgi veidot ar saviem bērniem.

Speciālists piedāvā palūkot, kādi motivācijas veidi tiek uzskatīti par aizliegtiem, un kādi būtu ieteicami.

Vecāki, izvēloties šo vai citu motivēšanas veidu, bērnā “ieliek” pamatlietas. Tieši viņi vēlāk nosaka cilvēciskās vērtības. Un nereti, izmantojot šo veidu, par tādām kļūst nauda vai dāvanas.

Šāda motivācija liecina par vecāku bezpalīdzību un autoritātes deficītu.

Pieradinot bērnu darīt kaut ko, lai rezultātā saņemtu dāvanu vai naudu, ir jāatceras, ka šāda pieeja bērnam radīsies arī par visu pārējo.

Bērns var padomāt: “Kāpēc man jārūpējas par vecākiem, ja es no viņiem vairs neko neiegūšu/ ja man nav cerību uz mantojumu/šis mantojums man “spīd’ tikai daļēji?”

Daži domā, ka tagad viņi bērnu motivē ar naudu, bet vecumdienās šis bērns pados saviem “sencīšiem” glāzi ūdens. Pados jau gan, ja vien viņiem iedos naudu. Pados, ja pārrakstīs dzīvokli vai māju, brīdina pedagogs.

Panākumi ir viens no fetišiem, tas vienmēr prasa upurus. Un tieši bērns var kļūt par šādu upuri.

Daži pieaugušie domā: “Ja ir bērns, tad lai ko tas neprasītu, viņam jākļūst veiksmīgam” vai “Ja reiz es nesasniedzu panākumus, tad bērnam tas jāizdara manā vietā”.

Mammas un tēti dzenas pakaļ nez kādiem standartiem, nežēlojot laiku un līdzekļus. Kā tas ir – tavs bērns nedejo, nezīmē, nespēlē? Tā ir vesela vērtību sistēma. Bet bieži vien šāda pārmērīga slodze, pulciņi, nodarbības ir mērķēti uz to, lai bērnu “izsūknētu”, padarītu viņu atbilstošu vieniem vai citiem parametriem, ar to visu aizstājot cilvēcisku komunikāciju starp vecākiem un bērnu.

Pats skumjākais, ka vecāki nereti pat izvairās no komunikācijas ar bērniem, jo attiecību veidošana tomēr ir nopietns darbs.

Panākumu un statusu motivācija acīmredzami zaudē, jo veiksmīgi var kļūt nebūt ne visi.

Tādēļ ar šādu pieeju mēs 99 no 100 gadījumiem audzinām nelaimīgus cilvēkus, norāda Jakuncevs.

Gribot vai negribot, noskaņojoties uz panākumiem, vecāki bērnu audzina tā, ka viss, ko viņš dara, tiek darīts tikai statusa dēļ. Kā izpaužas šie panākumi, nav svarīgi, katram tie ir savi. Galvenais, ka bērns tā arī neiemācās tikt galā ar neveiksmēm, kuras dzīvē būs ne mazums. Viņi neiemācās kaut ko darīt rūpēs par tuvākajiem cilvēkiem vai vienkārši tāpat, viņi nesaprot, ka arī tas var nest pozitīvas emocijas.

Vecākiem vajadzētu raudzīties, vai viņi rada apstākļus, kuros bērns var mācīties sevi novērtēt un saredzēt jēgu tam, ko viņš dara.

XX gadsimta psiholoģiskā analīzes pieredze rāda, ka cilvēks neizprot situāciju, kurai nav jēgas, un jūtas tajā galēji nekomfortabli.

Psihoterapeits Viktors Frankls pierādījis, ka jēgas trūkums ir neirotisks stāvoklis. Bet bērni vienmēr izjūt vajadzību pēc radošuma un vēlmi tajā rast jēgu. Bailes pirms soda – tas ir nosacīts reflekss, kas bērnam neļauj apzināties galveno – jēgu tam, ko viņš dara.

Tieši tāpēc motivācijas šādas frāzes veidā: “Neizpildīsi mājasdarbus, ieslēgšu istabā!” nekā laba bērna audzināšanā nenesīs.

Bērnu audzināšanā tieši šim motivācijas veidam piemīt pozitīvs efekts. Lai bērns vēlētos strādāt, sākumā jāiemāca strādāt viņa sirdsapziņai – spēt atšķirt melus no patiesības, veikt patstāvīgus vērtējumus, meklēt jēgu. Šādu prasmju apgūšana arī ir darbs.

Vecākiem šajā lietā ir šāda loma – netraucēt, nemelot, nepielietot vardarbību, bet sniegt saprātīgus piemērus no dzīves.

Vecāku iekšējā pārliecība bērna audzināšanā spēlē principiālu lomu. Vienmēr var bērnam paskaidrot, lai viņš saprastu, ka runa ir nevis vienkārši par subjektīviem priekšstatiem, par skaistumu un labestību, bet par to, ka atbildi viņš var atrast sevī. Taču to visu ir neiespējami iemācīt no grāmatām. Lai modinātu bērna sirdsapziņu darīt kādu darbu, vispirms pašam ir jāatbrīvojas no sociāliem ieteikumiem, ieskaitot tiem, kuri nebūt nav pēdējā vietā panākumu un materiālo labumu kultā.

Galvenais secinājums

Paradoksāli, bet fakts:

  • Audzināšanā motivācijas gala mērķis – atbrīvot bērnu no motivāciju spiediena;
  • Lai tās būtu bailes, materiāls labums vai sabiedrības domas, ir svarīgi iemācīt bērnu patstāvīgi izdarīt izvēli, izvēloties to vērtīgāko, ko ieviest arī dzīvē, pat ja no tā “nespīd’ nekāds labums. Bet tas, savukārt, nozīmē, ka šādai pieredzei jābūt arī pašiem vecākiem.

http://www.delfi.lv/calis/enciklopedija/tris-motivacijas-veidi-kurus-izmantot-bernu-audzinasana-ir-bistami.d?id=49855377&page=4

 

 

Špikeris ar jautājumiem, kas palīdzēs uzzināt tava mazuļa dienas gājumu bērnudārzā

Mammai, kuras mazulis apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, ļoti gribas zināt, kā pagājusi diena dārziņā. Ne vienmēr izdodas izprašņāt audzinātāju, tādēļ vecāki cerīgi iztaujā bērnu: “Kā pagāja diena?”. Bet vecāku priekšā ir vien mazulis, kurš mācās runāt un domāt, un viņš nepavisam nesaprot, ko no viņa vēlas vecāki.

Iztaujāt mazuli ir īpaša māksla. Vecākiem ir svarīgi iemācīties uzdot atklātus jautājumus, uzmanīgi klausīties un pamanīt detaļas. Turklāt uz vispārīgiem jautājumiem bērnam ir grūti atbildēt, jo viņš vēl nespēj izveidot loģisku notikumu ķēdīti.

Pirmajām sarunām ar mazuli ir jāizvēlas vienkārši un iespējami konkrēti jautājumi, kuri mudinās bērnu padalīties ar pārdzīvotajām emocijām un notikumiem. Šādas mazas sarunas kļūs par lielisku tradīciju komunikācijā starp bērnu un vecākiem. Tās palīdzēs izzināt, kas bērnu iepriecina vai satrauc, kas viņam izdodas, bet kas varbūt vēl nē. Šo sarunu laikā tad var apspriest, kā iespējams rīkoties, kā vajadzētu darīt nākamajā reizē un daudz ko citu. Bērns zinās, ka viņš nav viens ar savām bailēm un priekiem, ka ar šīm emocijām var dalīties arī ar vecākiem.

Amerikāņu rakstnieces, mammas Džeimijas Haringtones ieteikumus jeb četrus obligātos jautājumus, ko bērniem jāuzdod katru dienu, un viens no šiem jautājumiem ir šāds: “Kas labs šodien ar tevi atgadījās?”

Lūk, “Ihappymama” apkopojis 10 jautājumus, ko vecāki var uzdot savam bērndārzniekam, lai uzzinātu, kā pagājusi viņa diena dārziņā!

  • Kādas spēles tu šodien spēlēji? Ar ko tu spēlējies?
  • Kas tevi šodien uzjautrināja/satrauca?
  • Kas šodien bija visinteresantākais dārziņā?
  • Kādu pasaku/grāmatu/stāstu jums šodien pastāstīja audzinātāja?
  • Kādu dziesmiņu jūs šodien dziedājāt/zīmējumu zīmējāt?
  • Kas interesants/neparasts šodien bija pastaigas laikā?
  • Ko garšīgu jums deva pusdienās? Bet kas bija negaršīgs?
  • Tu šodien uzzināji kaut ko jaunu?
  • Ko tu visvairāk šodien gribēji sagaidīt?
  • Tev šodien bija nepieciešama palīdzība? Kāpēc? Bet pats kādam palīdzēji?

Vecāku dežūrjautājumi, kurus bērnam nevajadzētu uzdot

Pēc spraigas darba dienas mēs bērnam vaicājam par to, kādi ir viņa panākumi un kādas atzīmes viņš dabūjis skolā, vai, kā pagājusi diena bērnudārzā. Atviegloti uzelpojam, ja viņš mums atbild: “Viss ir kārtībā.” Vai arī lasām morāli, ja mūs, vecākus, kaut kas neapmierina.

Vecākiem vispār piemīt meistarība uzdot abstraktus jautājumus par to, kā pagājusi diena, ko bērns ēdis skolā vai dārziņā. Mums šķiet, ka šādā veidā mēs parādam savas rūpes un brīnāmies, kāpēc bērni ar mums tā īsti nemaz negrib kontaktēties. Viss ir tāpēc, ka – ja mums pašiem uzdotu šādus jautājumus, tad arī mēs uz tiem nemaz nespētu saprotami atbildēt. Īpaši tad, ja šāda tipa jautājumus mums uzdotu dienu no dienas. Kādus jautājumus bērniem būtu ieteicams uzdot, bet no kādiem labāk atturēties, “Ihappymama” skaidro psiholoģe Anna Bikova.

Jautājumi, kurus nevajag pastāvīgi uzdot bērnam

Viens no vecāku uzdoto jautājumu līderiem, kad bērns tiek izņemts no bērnudārza un tas tiek uzdots audzinātājai vai auklītei: “Kā viņš šodien ēda?” un jautājums bieži vien tiek uzdots ar tādu trauksmainu pieskaņu, turklāt bērna klātbūtnē, kuram, pēc atsevišķu vecāku domām, vajadzētu sajusties vainīgam vai lepnam, atkarībā no tā, vai viņš šodien ir izēdis zupu, apēdis kotleti vai putru… Kā saka psiholoģe, viņai uz šādu jautājumu griboties atbildēt kāda slavena bērna ārsta vārdiem: “Bērns vislabāk zina, kad un cik daudz viņam jāēd” un “vienīgās zāles, kas 100 procentos gadījumu atrisina apetītes trūkuma problēmas, – tā ir izsalkuma sajūta”. Nejautā: “Ko tu šodien ēdi”, bet pavaicā: “Kas tev šodien bija visinteresantākais, kas ar tevi atgadījās”.

Tieši tāpat ieteicams atteikties no regulāri uzdotā jautājuma: “Tevi šodien neviens neapbižoja?” Jau pats jautājums ietver vēstījumu bērnam, ka bērnudārza vide ir naidīga, un ir jābūt gatavam, ka jebkuru brīdi kāds var nodarīt pāri. Bērns sāk koncentrēties uz grupiņas biedru iespējamo aizskarošo uzvedību, viņš pat pats ar savu uzvedību var sākt provocēt citus bērnus, lai kāds viņu apbižotu un tad būtu par ko pastāstīt mammai. Jo viņa taču, kā vienmēr, vakarā pajautās: “Tevi neapbižoja?” Labāk pavaicā: “Ar ko tu šodien spēlējies?”

Viens no biežāk uzdotajiem vecāku jautājumu skolas vecuma bērniem ir: “Kādu atzīmi šodien dabūji?”. Gaidītā atbilde – neskaitāmu daudzumu desmitnieku, devītnieku… Skumji, ja ar atzīmju nosaukšanu dialogs ir noslēdzies. Formāla pieeja. Bez atzīmēm bērns skolā taču gūst arī pieredzi, emocijas, iespaidus, smaidus, zilumus un punus. Pavaicā bērnam arī: “Ko tu šodien iemācījies? Ko jaunu uzzināji? Kas bija pats interesantākais? Kas pats grūtākais?” Un psiholoģes Bikovas mīļākais jautājums esot: “Ja dienu varētu nodzīvot no jauna, ko tu tajā mainītu?” Tādā veidā tu ne tikai iegūsi vairāk informācijas par bērnu, bet iemācīsi arī viņu analizēt savas kļūdas, izdarīt secinājumus.

Vēl viens ne tas veiksmīgākais piemērs – dežūrjautājums: “Kādi panākumi?” Šis nevainīgais jautājums psiholoģi esot kaitinājis kopš pašas bērnības. Tāpēc, ka ne katra diena var būt veiksmīga, bet jautājums raisa sajūtu, ka bērnam katru dienu jābūt veiksmīgam, spējīgam gūt panākumus. Un vēl viens negatīvs aspekts: bērnā veidojas iekšējā pārliecība, ka dalīties ar vecākiem var tikai panākumos. “Es tagad saprotu, ka dalīties var un vajag ne tikai ar panākumiem, bet arī ar grūtībām un sarūgtinājumiem. Bet tam man bija nepieciešami vairāki psiholoģijas studiju gadi un personīgā pieredze psihoterapijā,” atklāti atzīstas psiholoģe.

Rakstu sagatavoja izglītības metodiķe A. Ratnika

http://www.delfi.lv/temas/bernudarzi